Atmiņa un identitāte

Grāmata ir izcils filozofisks darbs, kas raksturo mūsdienu Eiropas garīgo kontekstu un runā par tēvzemes mīlestību un patriotismu.

Priekšvārdu izdevumam latviešu valodā sagatavojis arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs, bet pēcvārdā savās pārdomās par Jāņa Pāvila II sarakstīto darbu dalās filozofe Maija Kūle, Dr.phil.
Priekšvārdā Z. Stankevičs raksta: "Jānis Pāvils II savā pēdējā grāmatā "Atmiņa un identitāte" analizējis 20. gadsimta traģiskos procesus, palīdzot mums saskatīt to dziļākos cēloņus, kas meklējami iepriekšējos gadsimtos. Šo grāmatu varam uztvert arī kā Jāņa Pāvila II dzīves rezumējošo vēstījumu, sava veida testamentu, kas adresēts ikvienam eiropietim, bet ne tikai. Tajā ir gan pagātnes norišu analīze, gan pravietisks nākotnes redzējums, gan arī norādītas problēmas, kuras apdraud mūsu civilizācijas turpmāko attīstības gaitu un kuras tāpēc nedrīkst ignorēt."

Viņa skatījums nav pesimistisks, viņš ir "pārliecināts par to, ka vienīgā patiesība, kas spēj stāties pretī postam, ko nesa nacisms un komunisms - abas ļaunuma ideoloģijas -, "ir tā, ka "Dievs ir Žēlsirdība", proti, patiesība par žēlsirdīgo Kristu"". Grāmatas autors parāda, ka Dieva plāns spēj īstenoties par spīti šķietamajai ļaunuma uzvarai. "Būdams eksperts ētikas jomā, viņš neatstāj bez ievērības arī tādus jēdzienus kā "brīvība" un "demokrātija". Bez šīm vērtībām mūsdienu sabiedrības dzīve nav iedomājama. Tomēr pāvests vērš lasītāja uzmanību uz to, ka patiesa brīvība nav iespējama bez atbildības, bet demokrātija ir saistīta gan ar iespējām, gan arī risku. Te slēpjas arī trešā totalitārisma iedīgļi."

Grāmatā sarunās par labo un ļauno, brīvību, atbildību, atmiņu, piederību un identitāti pāvests skar nozīmīgus mūsdienu jautājumus, par kuriem domā atbildīgs cilvēks - kāpēc bija kari, kāpēc tika pieļauti staļinisma un nacisma noziegumi, kāpēc ļaudis dodas projām no savām mājām, kāpēc tiek ignorētas vēstures sniegtās mācības, kāpēc uzvar ļaunums un kāpēc daudzi cilvēki, kā izrādās, nav brīvības cienīgi, uzskata M. Kūle.

Pēcvārdā filozofe uzsver, ka pāvesta paustās nostādnes ir mūsdienīgas. Viņas uzmanību saista Jāņa Pāvila II domas un izteiksmes skaidrība, kas, viņasprāt, pāvestam piemīt tāpēc, ka "viņš ir dziļi apgaismots savā ticībā un "redz cauri" melīgajai pasaulei tās krāpnieciskajā būtībā".