Nesvētā trīsvienība

M.Lokvuds:

“Kopš es uzrakstīju “Nesvēto trīsvienību”, arvien vairāk un vairāk pārliecinos par šīs tēmas nozīmīgumu. Pa šo laiku man ir bijusi iespēja mācīt par elkdievību četrās dažādās valstīs: Austrālijā, Papua-Jaungvinejā, Vjetnamā un Nepālā. Šo četru valstu kultūra ir ļoti atšķirīga, tomēr katrā no tām pirmais bauslis un tā cilvēka stāvokļa novērtējums acumirklī tika uztverts un saprasts. Studenti Austrālijā teica: “Tagad mēs patiešām apzināmies savu īsto grēku un vajadzību dzirdēt labo vēsti.” Papua-Jaungvinejā man sacīja: “Tagad mēs precīzi zinām, kas ir mūsu valsts un Baznīcas problēmu galvenais cēlonis.” Tulks Nepālā atzina: “Šī mācība ir daudz dziļāka par tām, ko līdz šim esam dzirdējuši, un tieši to mums vajag.”

Šāda pieredze atklāj, ka visdziļākajā līmenī mēs visi esam vienādi. Neatkarīgi no tā, cik mūsu kultūra un dzīvesveids ir atšķirīgi, lielākā problēma ir pirmā baušļa neievērošana, kad mēs paši sevi un dažādas lietas ieceļam Dieva tronī, ar tām aizvietojot dzīvo Dievu. Vienalga, vai tas būtu augsprātīgais austrālietis vai pašapzinīgais jaungvinejietis, mēs visi cīnāmies ar elkdievību, īpaši ar pašelku. Tieši šis elks vairāk nekā citi mazina mūsu spēju saņemt Dieva dāvanas, jo Viņš tās dod tikai tiem, kuri mīl un paļaujas uz Viņu pāri visām lietām.

Tajā pašā laikā vairums cilvēku par elkdievību nevēlas runāt un ir atturīgi – īpaši tajā ziņā, kā elkdievība attiecas uz mums pašiem. Ir ļoti sāpīgi tikt konfrontētam ar šo grēku un ieraudzīt, cik dziļi mūsos tas mājo, tāpēc bieži izvēlamies to noliegt. Pirms dažiem gadiem es pieņēmu aicinājumu kalpot draudzē, kur bija gadiem ildzis konflikts. Kad ierados pirmo reizi, ducis cilvēku pienāca pie manis un teica, ka konfliktā ir vainojami tie citi cilvēki. Neviens man neteica, ka konflikts ir viņa vaina. Citiem vārdiem sakot, visi gribēja izvilkt skabargu no otra acs, neredzot baļķi savējā. Tā turpinoties, nekad nevarēja iestāties miers. Es nedrīkstēju izvairīties no nepatīkamā darba likt katram ieraudzīt savu grēku un vajadzību to nožēlot – ieskaitot elkdievības grēku, kas ir visu pārējo grēku sakne. To darot, es piedzīvoju lielu pretestību. Turpinot neatlaidīgi darboties, daudzu cilvēku dzīve tomēr radikāli izmainījās un atjaunojās gan savstarpējās attiecības, gan prieks par Kristu un Viņa sniegto piedošanu.

Esmu pats izjutis šo nepatiku pret grēka ieraudzīšanu sevī. Pirms dažiem gadiem es sāku apmeklēt garīgo tēvu, kurš spēja ieraudzīt sirds elkus. Kādu dienu viņš man sacīja: “Maikl, tu patiešām esi darbaholiķis un to noliedz, taču tev tas ir jānožēlo.” Es zināju, ka viņam ir taisnība un ka mans darbs bija elks. Es vairāk uzticējos sev, lai atrisinātu problēmas baznīcā, nevis paļāvos uz manu Kungu. Tik daudz jau nu es spēju sevi izanalizēt. Galu galā es taču uzrakstīju grāmatu par šo tēmu! Tomēr es joprojām meklēju attaisnojumus savam darbaholismam, un kādam no malas to vajadzētu pamanīt. Paldies Dievam, viņš to izdarīja, jo šis elks pamazām mani nonāvēja. Tagad, kad esmu sācis ar drauga palīdzību šo problēmu risināt, piedzīvoju atjaunotu prieku dzīvē, darbā un manā Kungā.

Tāpēc priecājos šo grāmatu iedot rokās lasītājiem Latvijā. Elki mūs paverdzina un, to darot, pakāpeniski mums atņem brīvību, spēku un prieku, kas būtu mūsu, ja mēs paļautos tikai uz Kungu. Mēs varam izvairīties no konfrontācijas ar elkdievību un dzīvot tā, it kā tās nebūtu, bet tad mēs aizvien būsim verga stāvoklī. Daudz labāk būtu pārbaudīt katru savas dzīves jomu, ko vēl neesam ielikuši Kristus rokās, lai to pēc tam iedotu Viņam! Šādi sevi pārbaudot, mēs iegūstam mieru, brīvību un prieku, jo Viens, kurš ir gan žēlsirdīgs, gan varens, dod mums visu, ko paši nekad nespētu sev sagādāt.”