Jāņa lielais evaņģēlijs. I

Austriešu mūziķis un skolotājs Jēkabs Lorbers (1800-1864) pats sevi pazemīgi sauca par „Dieva skrīveri”, taču prof. Francis Demls šās grāmatas priekšvārdos atzīst Lorberu par lielāko no visiem kristīgajiem praviešiem.

„Jāņa lielais evaņģelijs” ir monumentāls vēstījums pirmajā personā no Kristus, kuŗa balsi Lorbers dzirdēja iekšēji sirds apvidū – acīmredzot līdzīgi Vecās derības praviešiem. Tas sākas kā bibliskā Jāņa evaņģelija komentārs un pārtop brīvā hronoloģiski secīgā „autobiografiskā romānā” par visos četros evaņģelijos aprakstītajiem (un arī daudziem citiem) Kristus triju darba gadu notikumiem. Uzrakstīts vienkāršā, evaņģeliskā tautas valodā bez mākslīgiem teoloģiskiem terminiem.

Laikā, kad arī baznīcā vairs nevalda vienprātība par Bībeles autoritāti un Jēzus dievestību, Kristus caur Lorberu ceļ sevi un savus vārdus atpakaļ vecajā dievišķīgajā godā, runādams Lorbera rakstos par pasauli – kā tās radītājs, par bībeli – kā tās īstenais autors, par un ar cilvēkiem – kā viņu mūžīgais Tēvs, Pestītājs un dvēseļu bīskaps.

Katoļu teologs dr. Roberts Ernsts atzīst, ka Lorbera atklāsme mums pamatīgi izskaidro un skaidrā gaismā parāda ‹ daudzas problēmas, ko nebija varējuši atrisināt pat vislabākie eksēgēti ›.